ceskyterrier.1w.lv

Stāsts par maniem suņiem iesākās 1992.gadā ar mitelšnauceru Čerilu Remo Kontello, ko vecāki iegādājās man par prieku un sev par mājas sargu, kas tolaik bija diezgan aktuāli. Diemžēl draudzīgs šis dzīvnieks bija pret ļoti nedaudziem - precīzāk - četriem mūsu ģimenes locekļiem, bet pārējos cilvēkus ienīda pēc definīcijas.
Jau daudzus gadus vēlāk manā ģimenē ienāca cits šnaucers - miniatūrais Kaizers Ole Heff Favorīts, ko nosacīti iegādājāmies kā dāvanu un iepriecinājumu tolaik jau trīs gadus vecajai meitai, bet rūpes par suņuku loģiski uzņēmāmies paši. Kaizers, neskatoties uz savu šķirnei ne visai atbilstošo izskatu, demonstrēja neticamu gudrību un inteliģenci, kā arī patiesi šnaucerisku raksturu. Diemžēl mūsu drauga dzīve aprāvās neticami ātri, bet par to nedaudz vēlāk. Kad Kaizers bija apmēram pusotru gadu vecs, nejauši izlasīju sludinājumu, ka kādā no patversmēm nonācis milzu šnaucers - ne vairs jauns un ne visai vesels, bet ļoti mīļš un sirsnīgs. Nākamajā dienā devāmies uz patversmi un ieguvām savā aprūpē Kaizeram draugu un liela izbrīna avotu - milzu šnauceru, par kura pagātni mums nebija zināms nekas, tikvien, ka kāds necilvēks šo brīnišķīgo dzīvnieku -30 grādu salā piesējis pie atkritumu konteineriem un "aizmirsis"... Nosaucām viņu par Faro, bet laikam šī suņa liktenī bija ierakstīts ļoti īss laiks kopā ar mums - jau pēc diviem mēnešiem Faro devās uz citiem medību laukiem, kur droši vien vairs nav slims, klibs un nelaimīgs.
Diemžēl gadā, kad atvadījāmies no Faro, mūs satrieca vēl divas citas nelaimes. Septembrī pienāca laiks šķirties no tobrīd jau 14 gadus vecā Čerila, bet novembrī saņēmām vissmagāko sitienu - pazuda Kaizers. Cerība viņu atrast bija dzīva divas nedēļas, līdz kaimiņu bērni bija ieraudzījuši mūsu mazo, melno draugu - noslīkušu vaļējā akā. Tā mēs viena - Suņa gada - laikā bijām zaudējuši visus suņus un sirds sāpēja vienkārši neticami, jo bija pierasts gan pie lielu ķepu dunoņas, gan sīko nadziņu skrapstoņas mājās.
 Tā kā tukšums mājā, kur reiz bijis suns, bet tagad tā vairs nav, ir neizturams, jau pavisam drīz iegādājāmies citu melnu miniatūro šnauceru - Ungaro Genstat. Šis suņuks atceļoja no Baltkrievijas un jau pirmajās dienās pārsteidza mūs ar savu nosvērtību, labestību un paklausību, kas ievērojami kontrastēja ar patstāvīgi domājošo Kaizeru. Drīz tapa skaidrs, ka suņiem ir jābūt vismaz diviem un, nejauši izlasot sludinājumu, ka tiek atdots balts miniatūrais šnaucers kopā ar gultiņu un bļodiņām, daudz nedomājot, devāmies pakaļ Vilsonam. Īstie atdošanas iemesli lai paliek uz viņa iepriekšējo saimnieku sirdsapziņas, bet jau pavisam drīz bija skaidrs, ka Dinamunde Vilsons ir ne tikai nebeidzams iepriecinājums un abestības iemiesojums, bet arī visīstākais šnaucers un izstāžnieks.
Kādu laiku suņu kompānija mūsu mājās bija divkrāsu, bet tad - 2008.gada vasarā - radās iespēja realizēt manu sen loloto sapni - iegādāties un atvest uz Latviju pirmo čehu terjeru. Par šķirni lasījusi biju daudz un bildes ļoti patika, bet ko tieši esmu atvedusi, sapratu tikai pēc kāda laika. Mūsu mājās ienāca trešais ķepainis - Broček Bjeliczkow.