Kad Vilsons mūsu mājās jau bija iedzīvojies, ciltsrakstus saņēmis (iepriekšējie saimnieki tos nebija vēlējušies iegūt savā īpašumā) un pagalmā sācis justies kā mazs cars, notika nelaime. Kādas rīta pastaigas laikā Vilsonu par medījumu noskatīja cits (un ļoti liels) suns. Lielajam sunim divreiz domāt nevajadzēja - jau pēc sekundes Vilsons bija viņa zobos un tika purināts bez sevišķas žēlastības. Pēc tam, kad lielajam sunim medījums bija atņemts, kāds sestais prāts lika Guntim aizvest mūsu sunīti uz veterināro klīniku, lai gan uz kakla bija redzami tikai divi nedaudz asiņaini plankumiņi.
... |
 Komentāri (0) | 2010-02-25 03:55 | Skatīts: 1020x |
|
Stāsts par maniem suņiem iesākās 1992.gadā ar mitelšnauceru Čerilu Remo Kontello, ko vecāki iegādājās man par prieku un sev par mājas sargu, kas tolaik bija diezgan aktuāli. Diemžēl draudzīgs šis dzīvnieks bija pret ļoti nedaudziem - precīzāk - četriem mūsu ģimenes locekļiem, bet pārējos cilvēkus ienīda pēc definīcijas.
Jau daudzus gadus vēlāk manā ģimenē ienāca cits šnaucers - miniatūrais Kaizers Ole Heff Favorīts, ko nosacīti iegādājāmies kā dāvanu un iepriecinājumu tolaik jau trīs gadus vecajai meitai, bet rūpes par suņuku loģiski uzņēmāmies paši. Kaizers, neskatoties uz savu šķirnei ne visai atbilstošo izskatu, demonstrēja neticamu gudrību un inteliģenci, kā arī patiesi šnaucerisku raksturu. Diemžēl mūsu drauga dzīve aprāvās neticami ātri, bet par to nedaudz vēlāk. Kad Kaizers bija apmēram pusotru gadu vecs, nejauši izlasīju sludinājumu, ka kādā no patversmēm nonācis milzu šnaucers - ne vairs jauns un ne visai vesels, bet ļoti mīļš un sirsnīgs. Nākamajā dienā devāmies uz patversmi un ieguvām savā aprūpē Kaizeram draugu un liela izbrīna avotu - milzu šnauceru, par kura pagātni mums nebija zināms nekas, tikvien, ka kāds necilvēks šo brīnišķīgo dzīvnieku -30 grādu salā piesējis pie atkritumu konteineriem un "aizmirsis"... Nosaucām viņu par ... |
| Komentāri (0) | 2010-02-25 03:37 | Skatīts: 1212x |
|
|
